ManaTaka / Tars Ramats

KURŠ LV NAV AĢENTS? Pēdējā laika ziņās par aģentiem, Takers un Ždanoka kā aģenti. Patiesībā ar šiem aģentiem ir pilni kabineti un iestādes. Kas ir aģents? Tas ir cilvēks, kas par noteiktu atlīdzību darbojās kāda uzdevumā. Vai ir kāds politiķis Latvijā, kas pārstāv šeit dzīvojošo cilvēku intereses? Šobrīd šķiet, ka mums ir tikai Amerikas, Krievijas, Ķīnas, Briseles, Londonas, Izraēlas aģenti, kas saņem savus Jūdas grašus par šādu nodevību. Vai tuvākā laikā varētu parādīties Latvijas aģenti?

SKOLAS PASTĀVĒS TAD, JA MĒS TO GRIBĒSIM Tas, kas notiek ar skolu slēgšanu ir likumsakarīgi. Jāiet bojā tam, kas vairs nav dzīvs. Piedāvātā izglītība vairs nav dzīva un aktuāla. Ne jau piedāvātais saturs mūs saista, tas nav saistošs gandrīz nevienam bērnam, tik pastāvīgā baiļu atmosfēras uzturēšana skolā un sabiedrībā mūs, kā ēzelīšus ar burkānu un pātagu dzen uz priekšu, kaut paši to vairs nevēlamies. Mūs kopā saista cilvēcīgākas vērtības, satikties, sadarboties, radīt. Lai gan skolās tās ir ļoti ierobežotas, gandrīz jau izskaustas, tāpat starpbrīžos, pirms un pēc stundām mēs smejamies, rotaļājamies, spēlējamies, runājamies, draudzējamies. Tas ir tas, ko alkst mūsu dvēseles. Mēs varam izveidot brīnišķīgas skolas mūsu bērniem savos ciemos, pagastos, novados, pilsētās un valstī. Mēs esam šīs zemes suverēnā vara. Mēs varam noteikt kā šeit būs. Mēs varam pārņemt šīs aizvērtās skolas un izveidot mūsu bērniem un nākotnes sabiedrībai atbilstošāku skolas formu un saturu. Es aicinu nākt kopā visā Latvijā, pašnoteikties un savus resursus un uzmanību turpmāk virzīt savas ģimenes un kopienas labklājībai. Apvienoties caur izglītības radīšanu saviem bērniem varētu būt labs sākums Latvijas atdzimšanā. Par šo tēmu būs tiešraide. Gatavojam jautājumus. Varam tos jau ierakstīt komentāros.

MUMS JĀDZĪVO IR NO SEVIS, NEVIS UZ CITIEM Dzīvojam laikos, kuros mums iegalvo, ka jādzīvo priekš citiem, ka vienīgā realitāte ir ārējā pasaulē. Šāda manipulācija ir iespējama, jo daudziem vairs nav saiknes ar sevi, savu dvēseli, mūžību. Sekojot parametriem, kārtībām, šabloniem, noteikumiem, priekšrakstiem, nevis sev un savai balsij, mēs attālinamies no sevis - realitātes. Tā dzīvojot, dzīvības sulai izsīkstot, ar laiku kļūstam truli, neradoši, robusti. Koncentrācija uz ārējo pasauli un citiem kopumā ir absurda, jo vienīgā realitāte esmu es katrā konkrētā brīdī. Ja skolās būtu ieviesta Garīgās inteliģences pieeja, tad visiem būtu skaidrs, ka jāsāk ar sevi. Mācīties uzņemties atbildību par sevi ir jāapgūst, tam šobrīd vajag vairākas desmitgades. Garīgās inteliģences nodarbības pamats būtu sevis izpēte. Jau Sokrāts norādīja, ka jāsāk ar sevis izzināšanu. Vēršoties sevī, mēs piedzīvojam, ka vienīgais reālais punkts šajā pasaulē esmu es, katrs, kā es. Tā ir vienīgā realitāte, ko nevajag pierādīt. Es esmu un šī sajūta ir mūžīga, tā neiet bojā, atšķirībā no ķermeņa un prāta, taču skolās dzīve notiek tā, it kā būtu tikai ķermenis un prāts, arī sirds inteliģence no skolas sacenšanās arēnas ir sen jau kā izskausta. Mūsu pieredze ķermenī ir unikāla, neatkārtojama, neiedomājama. Taču pieķeršanās tikai personai, personībai, ķermenim, ārējai izpausmei, neļauj piedzīvot krāšņu, autentisku dzīvi. Katram mums ir savas vilkmes, sava būtība un sūtība, kas jāiemieso dzīves ceļā. Skolām būtu jābūt tām, kas var mainīt sabiedrības vektoru no nāves uz dzīvības pusi. Bailes no nāves ir reliģija, kas jau gandrīz ir sagrauzusi pasauli. Ja skolās tiktu apgūtas sirds un gara inteliģences, tad mums pazustu bailes un atgrieztos saite ar pasauli, visumu, jo mēs atkal būtu savienoti ar sevi. Dzīve uz zemes kļūtu mierīga, krāšņa un bagāta. Mana dvēsele vēlas piedzīvot tādas skolas izveidi, kuras pamats ir garīgā inteliģence

5 sarunas ar sevi. Par galveno.

Saruna ar Tevi, saruna ar Sevi http://www.manataka.lv/tars/ar-sevi/?fbclid=IwAR04_jKa2BuHR0BdpinCxSLfi3ePhSBRGMPNipwt7BHFxwhGQEevfr4P20g

Pieteikties, jautājumi @TarsRamats

DZĪVES PAVEDIENS Kā mēs vēlētos to noķert, aptverot, kur atrodamies, kas esam un kāda ir kopējā bilde. Dzīvi es salīdzinātu ar puzzles spēli, sākumā tev ir tik daudz detaļu, bet maz sajēgas, kas ir kas un kāda ir kopējā bilde. Tā pa gabaliņam sāk veidoties priekšstats par to, kas ir kas. Kad bilde top skaidrāka, tad parādās katras detaļas vieta un jēga, arī katrs nākamais puzles gabaliņš liekas jēgpilnāks. Arī mūsu dzīves ceļā kādu laiku nav skaidra apkārtesošo cilvēku loma mūsu dzīvē, nav saprotami notikumi, kuros iekuļamies, nav apjausmas par vilkmēm, kuras sajūtam. Tā kā dzīves laikā uzbūvējam savas sienas un robežas, atrautību no pasaules, izjūtam milzīgas bailes par jebkurām pārmaiņām kāršu namiņa konstrukcijās. Šķiet, ka drošāk būs neko no tā visa nekustināt, jo uz ko tad es turpmāk balstīšos? Bet katru no mums dzīve vēlas piedzīvot pilnībā, tāpēc tā neatlaidīgi klauvē pie mūsu iluzoram durvīm. Vai esi gatavs tai atvērties?