KANĀLS SIRDS CEĻŠ/ Heart Way🪷

Man vairs nav spēka. Visiem. Es palieku ģimenei. Es esmu blakus saviem tuvajiem. Nē, es nezaudēju ticību brīnumam, bet es arī nepretojos Dieva gribai un Dvēseļu izvēlēm. Vienkārši tas ir mans veids, kā es palīdzēju pati sev. Kā es glābu pati sevi šajās neziņas un izmisuma, cerību un baiļu dienās. Es esmu darītāja un es ieslēdzos pa 200% tuvinieku grupā, pieslēdzu paziņas, dalījos ar informāciju... Tas ir mans veids, kā nesalūzt- darīt, darīt, darīt...virzīt savu fokusu uz reāliem darbiem. Es patiesi uzskatu, ka darbībai ir jābūt pa priekšu. Tad, kad viss iespējamais ir izdarīts, tad gan atliek vairs tikai lūgties... Tā ir milzīga transformācija manī, kas notiek tagad. Pirms nepilna gada traģiski aizgāja man tuva draudzene tikai 40 gadu vecumā- Anna... Jau tas man mācīja uztvert Nāvi savādāk. Kā daļu no Dzīves. Nenovēršamu un dabisku. Pretoties, nepieņemt, tirgoties, strīdēties ar Dievu un viņa plāniem, - tas ir egoisms...To grib mūsu cilvēciskā daļa, kurai sāp, kurai ir vēlmes, ilgas, pieķeršanās... Mēs raudam par sevi... Pieņemt jebkādu iznākumu, jebkādu scenāriju ir paplašinoši... Mīļie, cilvēki! Paldies par jūsu atbalstu! Par jūsu komentāriem, dalīšanos ar informāciju... Šādas situācijas savieno mūs, atver mūsu sirdis, savieno... Tik daudz gaišuma, atbalsta, lūgšanu, nevienaldzības ļauj stiprināt ticību tam, ka cilvēcei ir cerības... Taču es vairs nespēju atbildēt uz privātajām ziņām, kur man prasa atbildību un informāciju teju par visiem Himalajos esošajiem cilvēkiem. Piedodiet, es nevadu glābšanas misiju, man ir trāgēdijā ir pazudis viens no tuvākajiem cilvēkiem manā dzīvē, es vienkārši, zinot, ka visiem sāp un visi gaida kādas ziņas, uzņēmos padalīties ar to, kas ir zināms man... Ir pagājušas jau gandrīz trīs diennaktis — aptuveni 75 stundas — kopš postošās katastrofas uz Tibetas un Nepālas robežas pie Gyirong Port. Un tikai vakar glābēji piekļuva pie paša robežpārejas punkta fiziski. Vēl atrod izdzīvojušos... Diemžēl neviens no Latvijas nav atrasts. Ne dzīvs, ne miris... Pat, ja ir atrasts ķermenis, atpazīt ir teju neiespējami... Domāju, ka katram, kurš saskarās ar šo situāciju ir savs process un savas izvēles: pieņemt, samierināties, sākt sērot, ticēt, cerēt, gaidīt, nepieņemt... Nekas nav nepareizi. Visam ir vieta būt. Lūgties mēs varam vienmēr... Esam, Inta